snuffs

ALL HOPE IS GONE

burry all your secrets in my skin
come away with innocence and leave me with my sins
the air around me still feels like a cage

and love is just a camouflage for what resembles rage again

so if you love me let me go
and run away before i know
my heart is just too dark to care
i can't destroy what isn't there

deliver me into my fate
if i'm alone, i cannot hate
i don't deserve to have you
mmmm,my smile was taken long ago
if i can change,i hope i never know

i still press your letters to my lips
and cherish them in parts of me that savor every kiss
i couldn't face a life without your light
but all of that was ripped apart,when you refused to fight

so save your breath, i will not care
i think i made it very clear
you couldn't hate enough to love
is that supposed to be enough?

i only wish you weren't my friend
then i could hurt you in the end
i never claimed to be a saint
mmm,my own was banished long ago
it took the death of hope to let you go

ohh

so break yourself against my stones
and spit your pity in my soul
you never needed any help

you sold me out to save yourself
and i won't listen to your shame
you run away,you're all the same
angels lie to keep control
mmm,my love was punished long ago
if you stil care don't ever let me know

IF YOU STILL CARE, DON'T EVER LET ME KNOW

sweet lullaby

Man it kā nāk miegs,taču tomēr ne. Kārtējā diena ar baigāko nogurumu,bet ko gan es varu gaidīt no vairākām bezmiega naktīm pēc kārtas. Man mēģināja ieskaidrot,ka tā ir mēness vaina,taču es pats ļoti labi saprotu,ka tās ir pēdējās muļķības.
Uzgāju šo grupu un atcerējos dziesmu,kura man nozīmē bērnību. Tikai pie šī es spēju aiziet gulēt,maziņš būdams. Stāvēju redelīšu gultiņā, cieši ieķēries malās. Mamma uzlika man šo dziesmu un es šūpojos tik ilgi, kamēr kājās stāvot vienkārši aizmigu.
Dziesma mani nomierina arī tagad,un,lai arī cik smieklīgi,es domāju,ka arī tagad es spētu pie tās aizmigt.
Laikam tā arī nāksies darīt,savādāk es sevi pārāk nomoku ar domāšanu. Pie tam mani mazliet biedē visas tās stulbās domas,kuras ik pa brīdim iešaujas man prātā.
Man nav ne jausmas,ko lai es fucking iesāku ar savu dzīvi????!

the heartbreak is caustic..

Tagad varu teikt pavisam droši,ka manā dzīvē ir sācies tukšs posms. Baidos pat atzīt,ka esmu palicis pilnīgi viens. Tik ļoti viens,ka man pat vairs nav dzīvokļa biedra tizlu iemeslu dēļ.
Esmu atpakaļ Vācijā. Kaut gan neesmu jau viens. Ar mani joprojām ir Noneims. Un tagad sev līdzi atvedām mazo Rū. Viņa gan ir mazliet tramīga un šodien sanāca neliela ķibele ar jogurtu un paklāju, jo viņa neaprēķināja īsti pareizi attālumu no dīvāna līdz galdiņam un tādēļ novēlās ar visu jogurtu zemē. Taču nekas trakāks par pirmo vannošanos jau mums nebija.
Dzīvoklis liekas tukšs, taču esmu nolēmis veikt nelielas pārmaiņas,līdz es pavisam noteikti sākšu iejusties pats jaunajā dzīves veidā. Nemelošu un teikšu,ka man ir grūti. Es to vien daru kā domāju un ilgojos. Bet arī šim ir risinājums. Jau no nākošās nedēļas atkal atsākšu doties uz darbu un tagad man būs daudz vairāk laika un iespēju dabūt vairāk maiņu,lai es vienkārši tīri būtu noslogots un man neatliktu laika nekam citam.
Ieguldīšu sevi tur,kur esmu derīgs. Būšu iekš tā ar visu sevi. Un nav jau tā,ka man nepatīk. Pa šīm nedēļām esmu paspējis noilgoties pēc savas 'ģimenes' iekš bāra un būs tiešām āsom atkal iekļūt trakajā rutīnā.
Vienīgi esmu nedaudz nobažījies par saviem mīluļiem un Rū ir pavisam maza,taču domāju,ka arī viņi pieradīs. Vismaz es un viņi izbaudīsim brīžus,kad esmu mājās.
Rū,šķiet,sajuta,ka runāju par viņu un atkal man uzsmaidīja un,murrājot,saritinājās man klēpī. Biju pat kaut kā sailgojies pēc kaķu mīlestības.
Mani priecē tas,ka pa šīm dienām,kopš esmu prom,ir bijis vairāk laika pievērsties ģitārai. Šo to esmu pamēģinājis arī uz klavierēm un turpmākajiem brīvajiem brīžiem man šis tas ir padomā.
Taču tagad gan es nu beigšu. Apsolīju draudzenei filmu vakaru,ar nakšņošanu un spagetī makaroniem divpadsmitos naktī.
Saldus sapņus mums un jums.

neviens mani nesāpina vairāk par mani pašu!

Es esmu muļķis. Nupat,šķiet,pieņēmu grūtāko lēmumu savā dzīvē. Nodarīju lielāko pāridarījumu sev. Un iespējams arī viņam, kaut gan sev apsolīju, ka nekad nedarīšu pāri, lai arī kas notiktu. Tad jau laikam esmu melis. Bet kāda gan tam vairs nozīme.
Neapzināti es sev liku sākt jaunu dzīvi, šķietami domājot, ka ne vienmēr var klausīt sirdij, paļaujoties uz to, ka tā zina, kas mums ir vajadzīgs. Varbūt nebija pareizi paklausīt prātam, kas kliedza, lai es bēgu, bet ko gan es tur varu mainīt. Muļķīgi būtu domāt, ka mana vājprāta dēļ, es spēšu mīlēt, ilgoties vai domāt mazāk, jo tas vienkārši nav iespējams manas atkarības apmēros. Tas ir viss, kas man ir.
Pusotrs gads. Traks laiks. Pat, ja sāpju, šķiršanās un nožēlas pilns, taču pāri tam visam mīlestība. Un es nebaidos teikt, ka īsta. Un pat, ja kļūdos, tad varu sevi attaisnot ar to, ka mūsu tuvība mani ir apmānījusi. Pat, ja man šeit ir jāsēž ar asarām acīs, tad es nevaru pateikt neko sliktu no tā, ko viņš man ir devis. Viņš man ir iemācījis būt iespējams jaukākajam cilvēkam pasaulē. Līdz ar to iemācījis būt stipram brīžos, kad nav gājis tik viegli. Un varbūt arī no viņa man tagad tas stiprums un drosme.. aiziet.
Akkungs, kā tas izklausās. Man ir grūti iedomāties kā es izvilkšu savas dienas bez sarunām ar viņu. Man bail domāt, ka man varētu nebūt iemesla smaidīt. Taču nu es runāju aplamības.
Viņš joprojām būs visa labā iemesls, jo es nepārstāšu mīlēt. Viņa mājas ir manā sirdī un lai arī ko kāds teiktu vai domātu, jūs visi varat mani nosodīt, taču es zinu, ka viņš bija mans.
Man ir bail kļūt nesvarīgam, taču man šīs bailes vajadzētu noslāpēt ar apziņu, ka biju un joprojām esmu viņam svarīgs. Ka joprojām esmu daļa no viņa. Ka tāda arī palikšu.
Viņš ir atstājis pēdas manā sirdī. Kaut gan.. NĒ. Viņš ir mana sirds.
Cik jauki, ka galu galā šis viss izvērtās par kaut ko mīlestībai līdzīgu. Par  m ī l e s t ī b u !
Man būtu jābaidās teikt, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Taču kā gan, lai es to neatzītu, ja man ar viņu tā veicas.
Eh..
Esmu nolaidies līdz sliktam līmenim, jo esmu sācis smēķēt istabā. Bet kuru tas vairs interesē, jo manas dienas paies šādi. Manas dienas būs tukšas un pamazām tāds kļūšu arī es. Es dodos nakts pastaigā.
Bet.. zini?
I hope you don't mind, that i put down in words, how wonderful life is now you're in the world!

viss un nekas

Šis būs iespējams lielākais mēsls,kuru jūs lasīsiet,ja kāds vispār lasīs,bet man atkal uznāca rakstāmais. Pats brīnos par šīs nedēļas nogali. Pilnīgākais miers iekš miera mūzikas. Šodiena it sevišķi. Sēžu viens tukšā dzīvoklī un baudu to,ko es mīlu visvairāk. Ir atšķirība starp - viens un vientuļš. Bet dažreiz ir nepieciešams justies vientuļam,lai saprastu lietu patieso būtību. Vispār to dziesmu jums nevajadzētu klausīties,jo es jau jūtos tā dēļ saskumis. Drīzāk sentimentāls.
Gribu jūru. Vēju. Viļņus. Gribu pastaigu tur. Uzkāpt uz liela akmens. Izplest rokas un aizvērt acis. Vienkārši baudīt.Gribu smieties. Gribu izvārtīt un tikt izvārtīts smiltīs. Es pat nebaidos palikt slapjš. Nebaidos,ka vējš sapūtīs manus matus vai ka man kļūs auksti.
Es zinu,ka tajā brīdī tas viss kļūs tik mazsvarīgi. Gribu klusumu,kurš parādīs cik strauji pukst mana sirds. Smiltīs paliekošas pēdas. Nosalušas plaukstas. Tajā pat laikā plauksta plaukstā. Sirdssiltumu. Smaidus. Acu skatienus. Pieglaušanos. Skūpstus. Pieskārienus. Taureņus. Mīlestību.
Es gribu mīlestību.
Patiesu mīlestību.
Es gribu aizmirsties un apstādināt laiku. Es gribu būt laimīgs. Gribu būt kāda iemesls laimei. Es gribu vienu veselu.

Ir tikai divas reizes,kad es vēlos būt kopā ar tevi: tagad un vienmēr!

domā perfekti

Kad man parādīja šo dziesmu cilvēks ar kuru jau labu laiku neuzturam diži labu kontaktu, kā jau ar lielāko daļu šeit, es uzreiz radu tai asociācijas ar sevi. Tīri vārdu dēļ. Taču šoreiz es laikam vairāk skaitīšos tā cilvēka pusē, kuram šī dziesma ir veltīta.
Es gribēju pateikt - labrīt! - bet aizmirsu. Nupat kalendārā pavilku sarkano kvadrātiņu par vienu dienu uz priekšu. Sen nav bijis tik mierīgs sestdienas rīts. Sēžu uz balkona, sarušinājies siltā segā, uz milzīga krēsla. Tēja, vislielākajā krūzē, kuru spēju mājās atrast. Un saule. Tieši man sejā. Bet šoreiz tas šķiet pat patīkami.
Pirms brīža palasīju drauga blogu un atstāju arī komentāru, kas varētu būt kā viens no iemesliem kādēļ top šis. Runājot par draugu, varbūt viņš šo arī neizlasīs, taču man viņš pietrūkst. Un es ceru, ka viņš kaut kā tiks uz pekām.
Bet to pašu derētu izdarīt arī man, taču mana pagātne mani pārāk vajā. Drīzāk atmiņas. Pirms kāda laika, varbūt jau ir pagājusi vesela nedēļa, nezinu, bet es runāju ar cilvēku, ar kuru bijām kopā. Salīdzinoši ilgu laiku. Un iekš sarunas, es sapratu, ka es vēl neesmu pieņēmis, ka starp mums nekad nekā nebūs. Drīzāk nevis nebiju pieņēmis, bet neiedomājos, ka tiešām viss tik vienkārši ir beidzies. Tāpat arī uzradās, kāds cits, kurš mani satracināja. Un tieši vakarnakt, ka, ja es tagad teiktu, ka esmu apjucis, es nemelotu.
Bet es zinu skaidri pie kā es turos un pie kā es turēšos arī turpmāk. Esmu brīvs un domāju, ka tuvākajā laikā šo statusu nemainīšu. Domāju pat, ka man piestāv būt vienam. Jo esmu jau putniņš un tādu grūti kaut kur noturēt.
Saule pazuda. Es mazliet saskumu. Tēja beidzās.

Do the words still haunt you?
Can you secure it's claim?
Bottled up like smoke
floating over flames.

kjhgkghekeahg

Sasodīts bezvirsraksta teksts,jo man pat nav ne jausmas par ko es te runāšu,nemaz nerunājot par to,ka es spētu šim dot kaut kādu virsrakstu. Nežēlīgi ilgi neesmu šeit bijis, veselu pusgadu.. pat vairāk. Taču tieši šī pusgada laikā mana dzīve ir mainījusies līdz nepazīšanai.
Es agrāk mēdzu te iemest pa kādam laimīgam 'mīlestības stāstam' nemaz nenojaušot, ka pēc pusgada ar šo cilvēku dzīvosim mazāk vai vairāk naidā. Es mēdzu te iemest kaut ko labu par draugiem, kuri pēc šī pusgada vairs tādi nav. Es mēdzu te iemest savas sajūtas par atgriešanos mājās, kurās es pēc šī pusgada vairs neesmu un nevaru pateikt tuvāko laiku, kad tur atgriezīšos. Tāpat arī runājot par sajūtām.. kuras vairs nav un nebūs tādas pašas. Es pat nemelotu, ja teiktu, ka esmu kļuvis cits cilvēks.
Es pat nevaru pateikt, kas man no tā visa pietrūkst. Taču, ja es tagad varētu dzīvot pusgadu atpakaļ, būtu viena lieta, kuru es nekad nemainītu, lai arī cik egoistiski tas neizklausītos. Taču esmu laimīgs par to,ka man tas ir vēl arī šobrīd.
Esmu tikko piecēlies, galīgi samiegojies un bezsakarīgs..taču lasot citus blogus es aizdomājos.
Kaut visi spētu būt patiesi laimīgi.. 

Here i am beside myself again..

(paldies par šo dziesmu vienam mīļam cilvēkam)

Pirmā diena kopš esmu prom. Praktiski neesmu gulējis un biju cerējis, ka jau šodien varēšu ierakties darbos, lai man nebūtu par šo visu jādomā. Gribēju aizmirsties, bet nekā. Pēc vakardienas nakts pastaigas, kurai gan nebija nekādas jēgas, esmu nopietni slims. Bet arī tas ir nieks un es nežēlošos, un nav jau arī kam.. Teikšu kā ir – man ir ļoti skumji. Un skan arī visādi raudami lēnie gabali, kas arī nepalīdz. Es vēlētos ciešu samīļojienu, bet pēdējā laikā man stabili ir sajūta, ka es par daudz vēlos. Pēdējās stundas es to vien daru, kā nedabīgi daudz domāju par visu, kas man ir un kas ar mani notiek. Es īsti vairs nesaprotu kas un kā. Un tas mani šausmīgi salauž. Es pašreiz negribētu, lai viss ir tā kā tas ir. Un iespējams tā atkal ir mana kļūda, bet man ir sajūta, ka viss tas, ko es daru, ir viena liela kļūda un ka tas viss ir nepietiekami. Bet ja jūs zinātu, cik ļoti es cenšos.. eh! Es vienmēr esmu bijis no tiem, kas uzklausa citus un cenšas palīdzēt ar vārdiem un savu tālo klātbūtni, neko negaidot atpakaļ.. Bet nu laikam visa kā ir tik daudz, ka savas problēmas es nolikt malā vairs nespēju. Es būtu gatavs mainīt tik daudz lietas, taču arī to es nespēju. Es nezinu kā tikt ar visu galā. Sāk šķist, ka man patiešām ir nopietnas problēmas ar sevi pašu. Un kā gan, lai es rodu mieru starp sevi un kādu citu, ja nespēju rast to sevī? Tik muļķīgi.. Es nevēlos sāpināt pilnīgi nevienu, bet vai tas ir tik nepareizi – negribēt, lai sāp man pašam? Mans mērķis nebūt nav uztaisīt sevi par pasaules lielāko cietēju vai sacelt milzīgu drāmu. Es vienkārši tīri sevis dēļ.. izlieku savas sajūtas šajā blogā. Man ir bail ar kādu par šo runāt.. Atliek vien cerēt, ka  šis nav nekas neatgriežams un ka es spēšu savākt sevi uz strīpas. Bet ja, nē, tad.. man ir tik ļoti žēl.

Heh, mani maziņie un mīļumiņ, man jūsu pietrūkst. Es ceru, ka jums iet un ies labi. : ) Es atvainojos caur šejieni visiem no kuriem vakar nesanāca atvadīties, jo jūs vienkārši nebijāt sasniedzami. Paldies Rūķim par sarunu un vēlmi censties mani nepazaudēt un paldies Tomam par izaicināšanu un visu pārējo. Es neesmu jūs un par jums aizmirsis. I'm watchin' you all. Un Matīss - es ceru, ka tu spēsi rast sevī kaut mazāko iespēju piedot man, par šo visu! (es par tevi daudz domāju - pasmaidi!) Daži no jums zina kā mani sakontaktēt, neizmantojot skaipu, draugus vai twitteri. Tad nu droši - ja tur kaut ko saņemšu no jums, gandrīz simtprocentīgi apsolu, ka atbildēšu.
Es atkal sajutos dranķīgi. Tad nu līdz citai reizei droši vien!
Paldies!