Here i am beside myself again..

(paldies par šo dziesmu vienam mīļam cilvēkam)

Pirmā diena kopš esmu prom. Praktiski neesmu gulējis un biju cerējis, ka jau šodien varēšu ierakties darbos, lai man nebūtu par šo visu jādomā. Gribēju aizmirsties, bet nekā. Pēc vakardienas nakts pastaigas, kurai gan nebija nekādas jēgas, esmu nopietni slims. Bet arī tas ir nieks un es nežēlošos, un nav jau arī kam.. Teikšu kā ir – man ir ļoti skumji. Un skan arī visādi raudami lēnie gabali, kas arī nepalīdz. Es vēlētos ciešu samīļojienu, bet pēdējā laikā man stabili ir sajūta, ka es par daudz vēlos. Pēdējās stundas es to vien daru, kā nedabīgi daudz domāju par visu, kas man ir un kas ar mani notiek. Es īsti vairs nesaprotu kas un kā. Un tas mani šausmīgi salauž. Es pašreiz negribētu, lai viss ir tā kā tas ir. Un iespējams tā atkal ir mana kļūda, bet man ir sajūta, ka viss tas, ko es daru, ir viena liela kļūda un ka tas viss ir nepietiekami. Bet ja jūs zinātu, cik ļoti es cenšos.. eh! Es vienmēr esmu bijis no tiem, kas uzklausa citus un cenšas palīdzēt ar vārdiem un savu tālo klātbūtni, neko negaidot atpakaļ.. Bet nu laikam visa kā ir tik daudz, ka savas problēmas es nolikt malā vairs nespēju. Es būtu gatavs mainīt tik daudz lietas, taču arī to es nespēju. Es nezinu kā tikt ar visu galā. Sāk šķist, ka man patiešām ir nopietnas problēmas ar sevi pašu. Un kā gan, lai es rodu mieru starp sevi un kādu citu, ja nespēju rast to sevī? Tik muļķīgi.. Es nevēlos sāpināt pilnīgi nevienu, bet vai tas ir tik nepareizi – negribēt, lai sāp man pašam? Mans mērķis nebūt nav uztaisīt sevi par pasaules lielāko cietēju vai sacelt milzīgu drāmu. Es vienkārši tīri sevis dēļ.. izlieku savas sajūtas šajā blogā. Man ir bail ar kādu par šo runāt.. Atliek vien cerēt, ka  šis nav nekas neatgriežams un ka es spēšu savākt sevi uz strīpas. Bet ja, nē, tad.. man ir tik ļoti žēl.

Heh, mani maziņie un mīļumiņ, man jūsu pietrūkst. Es ceru, ka jums iet un ies labi. : ) Es atvainojos caur šejieni visiem no kuriem vakar nesanāca atvadīties, jo jūs vienkārši nebijāt sasniedzami. Paldies Rūķim par sarunu un vēlmi censties mani nepazaudēt un paldies Tomam par izaicināšanu un visu pārējo. Es neesmu jūs un par jums aizmirsis. I'm watchin' you all. Un Matīss - es ceru, ka tu spēsi rast sevī kaut mazāko iespēju piedot man, par šo visu! (es par tevi daudz domāju - pasmaidi!) Daži no jums zina kā mani sakontaktēt, neizmantojot skaipu, draugus vai twitteri. Tad nu droši - ja tur kaut ko saņemšu no jums, gandrīz simtprocentīgi apsolu, ka atbildēšu.
Es atkal sajutos dranķīgi. Tad nu līdz citai reizei droši vien!
Paldies!