neviens mani nesāpina vairāk par mani pašu!

Es esmu muļķis. Nupat,šķiet,pieņēmu grūtāko lēmumu savā dzīvē. Nodarīju lielāko pāridarījumu sev. Un iespējams arī viņam, kaut gan sev apsolīju, ka nekad nedarīšu pāri, lai arī kas notiktu. Tad jau laikam esmu melis. Bet kāda gan tam vairs nozīme.
Neapzināti es sev liku sākt jaunu dzīvi, šķietami domājot, ka ne vienmēr var klausīt sirdij, paļaujoties uz to, ka tā zina, kas mums ir vajadzīgs. Varbūt nebija pareizi paklausīt prātam, kas kliedza, lai es bēgu, bet ko gan es tur varu mainīt. Muļķīgi būtu domāt, ka mana vājprāta dēļ, es spēšu mīlēt, ilgoties vai domāt mazāk, jo tas vienkārši nav iespējams manas atkarības apmēros. Tas ir viss, kas man ir.
Pusotrs gads. Traks laiks. Pat, ja sāpju, šķiršanās un nožēlas pilns, taču pāri tam visam mīlestība. Un es nebaidos teikt, ka īsta. Un pat, ja kļūdos, tad varu sevi attaisnot ar to, ka mūsu tuvība mani ir apmānījusi. Pat, ja man šeit ir jāsēž ar asarām acīs, tad es nevaru pateikt neko sliktu no tā, ko viņš man ir devis. Viņš man ir iemācījis būt iespējams jaukākajam cilvēkam pasaulē. Līdz ar to iemācījis būt stipram brīžos, kad nav gājis tik viegli. Un varbūt arī no viņa man tagad tas stiprums un drosme.. aiziet.
Akkungs, kā tas izklausās. Man ir grūti iedomāties kā es izvilkšu savas dienas bez sarunām ar viņu. Man bail domāt, ka man varētu nebūt iemesla smaidīt. Taču nu es runāju aplamības.
Viņš joprojām būs visa labā iemesls, jo es nepārstāšu mīlēt. Viņa mājas ir manā sirdī un lai arī ko kāds teiktu vai domātu, jūs visi varat mani nosodīt, taču es zinu, ka viņš bija mans.
Man ir bail kļūt nesvarīgam, taču man šīs bailes vajadzētu noslāpēt ar apziņu, ka biju un joprojām esmu viņam svarīgs. Ka joprojām esmu daļa no viņa. Ka tāda arī palikšu.
Viņš ir atstājis pēdas manā sirdī. Kaut gan.. NĒ. Viņš ir mana sirds.
Cik jauki, ka galu galā šis viss izvērtās par kaut ko mīlestībai līdzīgu. Par  m ī l e s t ī b u !
Man būtu jābaidās teikt, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Taču kā gan, lai es to neatzītu, ja man ar viņu tā veicas.
Eh..
Esmu nolaidies līdz sliktam līmenim, jo esmu sācis smēķēt istabā. Bet kuru tas vairs interesē, jo manas dienas paies šādi. Manas dienas būs tukšas un pamazām tāds kļūšu arī es. Es dodos nakts pastaigā.
Bet.. zini?
I hope you don't mind, that i put down in words, how wonderful life is now you're in the world!