Es gribēju pateikt - labrīt! - bet aizmirsu. Nupat kalendārā pavilku sarkano kvadrātiņu par vienu dienu uz priekšu. Sen nav bijis tik mierīgs sestdienas rīts. Sēžu uz balkona, sarušinājies siltā segā, uz milzīga krēsla. Tēja, vislielākajā krūzē, kuru spēju mājās atrast. Un saule. Tieši man sejā. Bet šoreiz tas šķiet pat patīkami.
Pirms brīža palasīju drauga blogu un atstāju arī komentāru, kas varētu būt kā viens no iemesliem kādēļ top šis. Runājot par draugu, varbūt viņš šo arī neizlasīs, taču man viņš pietrūkst. Un es ceru, ka viņš kaut kā tiks uz pekām.
Bet to pašu derētu izdarīt arī man, taču mana pagātne mani pārāk vajā. Drīzāk atmiņas. Pirms kāda laika, varbūt jau ir pagājusi vesela nedēļa, nezinu, bet es runāju ar cilvēku, ar kuru bijām kopā. Salīdzinoši ilgu laiku. Un iekš sarunas, es sapratu, ka es vēl neesmu pieņēmis, ka starp mums nekad nekā nebūs. Drīzāk nevis nebiju pieņēmis, bet neiedomājos, ka tiešām viss tik vienkārši ir beidzies. Tāpat arī uzradās, kāds cits, kurš mani satracināja. Un tieši vakarnakt, ka, ja es tagad teiktu, ka esmu apjucis, es nemelotu.
Bet es zinu skaidri pie kā es turos un pie kā es turēšos arī turpmāk. Esmu brīvs un domāju, ka tuvākajā laikā šo statusu nemainīšu. Domāju pat, ka man piestāv būt vienam. Jo esmu jau putniņš un tādu grūti kaut kur noturēt.
Saule pazuda. Es mazliet saskumu. Tēja beidzās.
Do the words still haunt you?
Can you secure it's claim?
Bottled up like smoke
floating over flames.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru