Es stāvēju pie pašas malas.. (cik stulbi,ka nepieciešama pudele,lai vispār saņemtu drosmi tur nostāties un paskatīties lejā). Un tad es domāju - ko tajā brīdī domā cilvēki,kas vēlas izdarīt pašnāvību? Kam jānotiek,lai viņi to darītu? Cik ļoti jāizjūt nepatika pret savu dzīvi,lai to vispār spētu? Lai spētu paspert soli..uz priekšu..un pazust nebūtībā. Dzīvot tikai atmiņās. Tas noteikti nav bijis viegli nevienam no viņiem.
Un nebūtu bijis viegli arī man..
Es gribētu sajust to brīdi,kad viss jau ir tuvu beigām,to saucamo "visa dzīve paskrēja gar acīm" vai kā tur.. Bet man? Viss par ko es spēju domāt tajā brīdī bija puisis,kuru mīlu. Puisis,kuru mīlu vairāk par visu un visiem. Mans puisis! Viņš par mani domāja, es to jutu. Mūsu saikne vienam ar otru ir tik cieša,ka arī galīgākā saprāta zaudēšanas gadījumā,viņš mani būtu izglābis. Jā,man ir grūti un apziņa,ka negribas dzīvot ir smaga,tikpat smaga cik tās skaļa izteikšana.
Bet kā gan es varu negribēt dzīvot? Ja visa mana dzīve,patiesību sakot,ir viņš?! Un es gribu viņu. Neprātīgi!
Tajā brīdī,kad es to atkal sapratu,es aizvēru acis un aizturēju elpu. Pār manu vaigu nobira asara, taču šajā vakarā tā nebija vienīgā.
Es spēru soli... ( ).. uz atpakaļu! Viņš mani izglāba.
Vienīgā vieta,kur es tajā brīdī vēlējos būt, bija blakus manam puisim.Tur,kur ir mana vieta!Tur es vienmēr patiesi neprātīgi esmu vēlējies būt. Nekas nespētu darīt mani laimīgāku!
Es esmu pārsalis,bet..es gaidu mirkli - "kad mēs beidzot satiksimies un mūsu neprātīgi pukstošās sirdis uz brīdi beigs ilgoties"!! (es esmu to sagaidījis)
Man bija briesmīga diena&vakars.
Paldies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru