Joprojām man šķiet jocīgi,ka es vispār šeit kaut ko rakstu un uzdodot jautājumu sev - kāpēc? - es nespēju rast atbildi! Bet gan jau ne bez iemesla.. vismaz tā varētu šķist!
Vai arī pie vainas ir straujās pārmaiņas nepilnu divdesmit četru stundu laikā. Viena laba,otra slikta ziņa. Jebšu tā otrā varētu būt dubultā ziņa,jo iesaistīts vairāk kā viens cilvēks.. man mīļš cilvēks!
Sākšu ar slikto,jo nepavisam nevēlos beigt šo uz negatīvas nots. Mēs dzīvē satiekam cilvēkus,līdzīgus vai mazāk līdzīgus sev,bet tikai laiks nosaka to,vai pastāv iespēja,ka kādu arī spēsim saukt par savu draugu. Es varu būt lepns vismaz par to,ka laiks priekš manis ir izvēlējies tos pašus labākos un es nebaidos lietot vārdu - labākos.
Ir ļoti grūti ielikt draudzībā sevi visu.. un tad saprast,ka reiz tas var būt arī kas neatgriežams. Tik ļoti to negribas! Ir pieļautas tik daudz kļūdas.Ir zaudēts,bet,par laimi,atgūts.Bet šobrīd ir tas laiks,kad es atkal zaudēju.. Un es tik sasodīti negribu zaudēt,tas nu jau šķiet daudz par daudz priekš izturības. Mēs esam trīs.. savā starpā cieši vai ne cieši,bet saistīti.Un ir grūti mēģināt iestāstīt sev,ka kaut kas ir jālaiž prom. Pieradināšana ir briesmīga lieta,taču nerūpēšanās par pieradinātajiem pēc tam ir vēl briesmīgāka.Gribas vai nu skaļi kliegt vai klusi čukstēt - lūdzu neaizej!! - vienalga kā,bet vēlme tikt beidzot sadzirdētam ir pārāk spēcīga! (šis liek mulst,jo varu tik nesaprasts) Pārāk daudz ir piedzīvots,pārdzīvots. Kāpēc mēs sāpinām viens otru tik ļoti?! (man pašam nav atbildes)
Bet nu lieta,kas tiešām liek man smaidīt.. Mana otra pusīte!VIŅŠ!Es nesaprotu kāpēc reizēm gadās pakrist (?) (jā,es atkal nesaprotu) un tik daudz sāpināt (?),bet arī mūsu gadījumā (un es atkal nebaidos lietot vārdu - mēs ) mīlestība stāv pāri visam! Viņš ir lielisks un es atzīstu,ka vienmēr tikai ES esmu bijis tas attiecību grāvējs,bet viņš ir radis pietiekami daudz spēku sevī,lai spētu piedot.Es viņu apbrīnoju.. tikpat ļoti cik es viņu mīlu!ES VIŅU MĪLU!ES VIŅU MĪLU!ES VIŅU MĪLU! Patiešām..no sirds!Un viņš ir mans.. un tas liek justies tā,it kā man plašajā pasaulē piederētu.. VISS! Es nekad nevēlos to pazaudēt pavisam. Jo viņš man ir tik daudz iemācījis.Un atkal briesmīgā lieta - pieradināšana - vai arī,nē,nu jau - atkarība! Es diemžēl neesmu spējīgs turēties tai pretī,un vai es maz gribu?!
Viņš ir mans būrītis,un es,putniņš, iekš tā!
Runājot par tiem pašiem draugiem,pirms es beidzu - haha,teikšu atklāti,ir viena draudzene,kas jau šo smagi pārprastu,bet runa arī šobrīd ir par viņu!Bet neviens nav vainīgs,arī ne viņa pati,pie tā,ka dzīve nav īpaši padalījusies ar gudrību! (protams,joks) Pašreiz nezinu,ko es bez viņas iesāktu,bet man nemaz nav jāuzzina..jo viņa ir un ir bijusi vienmēr!Arī tevi es mīlu,mazā!
Nezinu cik šim ir bijusi liela jēga,bet priekš manis.. jūtos mazliet uzklausīts!Tas arī ir tas skaļi nepateiktais.
Pagaidām - līdz citai reizei! Paldies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru