Ja kāds man kādreiz būtu jautājis,kurš ir mans mīļākais gadalaiks - mana atbilde nekad nebūtu z i e m a! Un arī tagad tā tāda nebūs,bet mazliet vairāk mīlestības tomēr manī ir nekā man likās.
Cik ironiski!Lielākais ziemas nīdējs pasaulē kaut ko jūt pret sniegu..
Tas man prasīja tieši piecpadsmit minūtes.Kad man nācās stāvēt ārā un gaidīt,kamēr atkal tikšu siltumā.Es nekad neesmu mīlējis aukstumu un es nezinu kam būtu jānotiek,lai es paspertu tam draudzīgu solīti pretī un beigtu mūždien nīdēt par to,cik man ir auksti,cilvēkiem,kurus tas īstenībā gandrīz nemaz neinteresē.
Arī vakardiena nebija izņēmums,bet es tiešām biju s a t u n t u l ē j i e s,kaut gan man bija tikai jātiek līdz darbam.un arī ne ar kājām. Man pat bija jāaturas no mana sliktā prieciņa - pīpēšanas - jo sala pirkstiņi.
Bet tad sāka snigt..un sāka skanēt man mīļa dziesma.Es uz brīdi atslēdzos no ārpasaules (kurā gan pēdējos trīs mēnešus neuzturos pārāk bieži) un biju sniegpārsliņu varā.
Manās domās atkal bija viņš.Iemesls kāpēc es zinu,kas ir mīlestība.Viņš vienmēr mūsu sarunās ir tik ļoti priecājies par sniegu un par vārtīšanos tajā.Es gribēju to visu ieraudzīt viņa acīm!
Manās paceltajās plaukstās krita neskaitāmas pārsliņas no sniega.Tik skaistas..trauslas,tik niecīgas un ātri zūdošas.Es paskatījos tālumā,cik vien gaismas laterna ļāva man saredzēt.Tādu pašu sniegpārsliņu,kā manās plaukstās,tur bija miljardiem.. Es paskatījos augšā,debesīs,vēl aizvien paceltām plaukstām, un tādas pašas sniegpārsliņas sakrita manos matos un "apsēdās" uz maniem vaidziņiem..tās bija it visur!
Manu seju rotāja ne tikai pārsliņas no sniega,bet arī patiess smaids.
Man pazuda laika izjūta un es nemaz nepamanīju,ka man jau ir pakaļ,līdz sadzirdēju smieklus un pats attapos sniega kupenā viscaur slapjš.Iepriekš es būtu bijis tik neizsakāmi dusmīgs un parādījis visu savu "bagāžu" ar ne tiem pašiem labākajiem vārdiem.Bet šoreiz es tikai smējos.Kā apmāts ar sniegu!Tas viss izvērtās par līdz šim pedējos gados l a b ā k o pikošanos.
Kad pāris stundas pēc tam es tāds slapjš biju pavadījis darbā,es darīju savus darbiņus un brīvākā brīdī es atcerējos vakaru.Man sanāca patiesi patīkami smiekli.
Vienīgi viena meitene pie bāra bija to pamanījusi,viņa man jautāja - par ko tu smejies?
Es mulsumā smaidīju un mana atbilde bija pavisam vienkārša - es iemīlējos sniegā!
Paldies lasītājiem!
Un šoreiz man ir arī viens īpašais paldies - manam puisim!
Mīļais,paldies tev par to,ka radi manī tik daudz patiesas mīlestības,lai dabūtu gatavu kaut ko šādu.
Es mīlu tevi! (vairāk par sniegu dabīgi ka)
Bučiņas no manām lūpiņām uz tavām!^.^
